Pirmais kino demonstrējums Rīgā notika 1896. gadā Solomonska cirka ēkā. Vasarās, katru silto vakaru, tumsai iestājoties, kino tika rādīts Vērmanes dārzā. Pirmo publisko kinoteātri "The Royal Vio" Rīgā uzcēla 1901. gadā, kur zālē varēja sanākt 888 skatītāji, bet balkonā vēl 312.

Pirmais latviešu kino bija dokumentāla filma. Aleksandrs Stanke, latviešu operators, 1910.gadā nofilmēja Krievijas imperatora Nikolaja II vizīti Rīgā  un Pētera I pieminekļa atklāšanu Rīgas centrā. Rīgā kopš 1913. gada tika filmētas mākslas filmas.

1925. gadā Rīgas kinoteātrus apmeklēja vairāk nekā trīs miljoni apmeklētāju. 1936. gadā Latvijas galvaspilsētā darbojās 43 kinoteātri. Arī citās pilsētās bija iespējams regulāri noskatīties kinofilmas. Šajās pilsētās cēla kinoteātrus, bet laukos skatījās mēmās filmas arī uz ekrāniem, ko veidoja gar šķūņa sienu nostiepts balts palags. 1930. gadā Latvijā bija 85 kinoteātri, to starp Rīgā – 31.

Pēc Pirmā pasaules kara Latvija ātri iesaistījās kino nozarē, turklāt nepirka pasaulē izgudroto skaņu aparatūru, bet konstruēja tādu skaņu ierakstu aparatūru, kas sekmīgi konkurēja ar dārgajiem ārzemju modeļiem. Tie bija brāļi Edgars un Voldemārs Blumbergi. Tika izveidota akciju sabiedrība Latvju filma, kas veidoja kinohroniku un aktierfilmas. Pirmie latviešu operatori bija no fotogrāfu vides – Jānis Sīlis, Arnolds Cālītis, Eduards Kraucs. Pasaulslavenais operators Eduards Tisē (Ķīsis) dzimis Liepājā, bet režisors Sergejs Eizenšteins – Rīgā.

Pirmajās filmās, kur spēlēja aktieri, tika iemūžināta latviešu heroiskā vēsture. Tā bija literāro darbu ekranizācija – skaisti veidotas filmas nacionālā romantisma garā – "Lāčplēsis", etnogrāfiskā filma "Latviešu kāzas Nīcā" (1931), "Kāzas Alsungā" (1935) ar otru nosaukumu "Dzimtene sauc", A. Rusteiķa filma pēc V. Lāča scenārija "Zvejnieka dēls".

Pirmā skaņu kultūrfilma bija “Daugava māmuliņa”, kuras pirmizrāde notika 1933. gada 22. maijā Rīgā, kinoteātrī “Astra”. Filma diemžēl nav saglabājusies.